old times

labvakar.

sāksim ar to, ka man nežēlīgi pietrūkst vasara. viss kur mēs iekūlāmies, ko savārījām.. patiesībā man pietrūkst tik ļoti daudz kas. ekskursija uz Zviedriju. katrs cilvēks no klases, bija jau kaut kas vairāk. mēs visi bijām savādāki, citi mēs.
vasaras Positivus. pozitīvais zaķis, svilinošā saule, studentu puikas, Dāvis ar mazo, smeiklīgo kaimiņu, noberztie papēžu, Muse, kas starp citu bija kaut kas vienkārši ideāls.. šūpuļtīkli. es varētu turpināt vēl un vēl. bet ko dos kavēšanās pagātnē? es dzīvoju nākotnei, un mani tā biedē. godīgi. es esmu tik neizlēmīga un nesaprotu pati sevi. nezinu ko gribu, bet kad tā nav, tas ir tieši tas ko vēlos. un jā. arī laiks. es atceros pirmo septembri. atceros iepriekšējo vakaru, kad smējāmies lai izdomātu ko vilkt. bet nu.. nu? pēc nepilnām trīs nedēļām ir pavasara brīvlaiks. un tad? tad ir divi mēneši un vēl mazliet līdz vasarai. tik maz laika. bet tik daudz lietu manā to do listā. man ir sajūta, ka viss skrien, lido prom. velk mani virpulī, bet es palieku uz vietas. un tad ir tas dīviainais apdulluma reibonis, jā.

mīļuki?