ēnu diena. Bija anormāli forši. jeje. Mazie ir jaukiņi. Pieskrien klāt, apķer kāju, un saka lai neiet prom. Un tie mīlīgie smaidiņi un ķiķināšana. aaw. Katty Purry. hehe.
Atkal sēžu kā slima narkomāne. gribu ietīties segā, saņemt buču
uz pieres un iemigt dziļā miegā. Aij kā to gribētu. Bet jau pāris naktis neesmu sakarīgi gulējusi, un man bail, ka arī šonakt negulēšu. Mazie man ir atņēmuši to enerģiju, kas vēl bija palikusi, bet tagat esmu kā lupata. Nekam nederīga. Bet reizē tas pozitīvisms, ko viņi izdeva, bija vienreizējs.Pozitīvisma pilna diena. Jā.
Rīt uz rengenu. Negribu. Ir taču kaut kāds ierobežojums tam, vaine? Jo es laikam pēdējā pusgada laikā esmu bijusi uz vairāk rengeniem nekā daži savā mūžā. Tas esot kaitīgi un blablabla. Es vispār esmu kaut kāds radiācijas+toksisko vielu pilns cilvēks. Weird.
Istabas grīda ir pilna ar zīmējumiem, kas tapuši mirkļa emociju uzplūduma laikā. Krāsaini un visai dīvaini. Man nav ne jausmas kur es viņus likšu. Iespējams vienkārši izmetīšu.
Ārā snieg...
...pikas. Jā, nevis lielas, kopā salipušas sniegpārslas, bet totālas pikas. Es pat neredzēju kur jāiet, un mazais Artūrs prasīja vai tā ārā ir migla. Tas nekas, ka es trīsreiz pārjautāju ko viņš teica. Un vēl Jasmīne+Niks, ar lupu, meklēja briesmoņa pēdas. smieklīgi.
Jauku vak...nakti.
xx.
I.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru