Kāpēc es pie velna nevaru dabūt vasaru un lietu? Negribu cilvēkus. Vairs ne. Viņi ir totāli idioti. Jā labi, esmu viena no tiem. Kretīnisms.
Man laikam ir jādzer kafija. Fuuj. 3in1 un kapučino beidzies. Par cik citu kafijas izstrādājumu man nav, būs jādzer tā. Pretīgi, pretīgi, pretīgi. Bet es labāk izdzeru pienu ar kafiju [jā, nevis otrādāk], nekā ģībstu. Lūdzu nedzeniet mani izmisumā, jo ģībonīši nav forši.
Tas ir tik sasodīti dīvaini, ka man ir vairāk ko rakstīt tad, kad garastāvoklis nav no tiem superīgākajiem. Iespējams tapēc, ka tieši tad vajag izrunāties, bet jau pāris gadiņus nav ar ko.
Visi sīkie stulbumi ir sakrājušies un veido vienu lielu kašķi. Ir sajūta, ka visas plaušas ir pilnas ar mazām rasas pilītēm un tūlīt raudamais kamols kāps pa kaklu. Bet nē. Atkal es neļaušu tam notikt līdz kādu dienu es salūzīšu pa visam. Kā parasti, bet tas šobrīd mani neuztrauc.
Šī nakts varētu būt jauka. Pilnmēness. Tas mani nomierina un varbūt beidzot es varēšu izgulēties. Visas iepriekšējās naktis bija gandrīz bezmiega, ar nelieliem miega uzplaiksnījumiem. Jau nedēļu esmu vienkārši staigājošs zombijs. Tukša lelle. Zaptsmaize bez zaptes.
Tu esi kaut ko tik ļoti, ļoti vēlējies, ka pāriet šaušalīgi dīvainas sajūtas, kad apzinies, ka to nedabūsi? Man tā tiko bija. Sagribēju savu jūru ar savu cilvēku. Savu baļķi un savu kalnu. Ļoti gribu. Basās kājas pa oļiem un izskalotie dēļi, kas pa dienu izžāvērti vakarā deg zilā ugunskurā, viļņi un šļakstīšanās ūdenī pusnaktī.
P.S. - Spices drogās es vairs neiešu. haha.Tizlene.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru