Čau.
Tā mazliet dīvaini..Ja atrodu atbildi uz jautājumu, vietā rodas divi citi. Jāsecina, ka labāk atbildes nemeklēt. Tas visu sarežģī vēl vairāk. Viens solis uz priekšu, divi atpakaļ.
Ārā viss izskatās brīnumskaisti. Apsnigušie vītola zari, kas nu jau šķiet vairāk apsarmojuši, mazie bērni, kas ietuntulēti kā kosmonauti, skraida pa pagalmu. Viņiem viss ir tik viegli un jauki. Priecāties pat par maziem sīkumiem. Awesome. Vītols, bērni, prieks un smiekli. Tas viss ir ieskauts mazu sniegpārsliņu dejā. Tās tik viegli planē lejā, kutinot mazo bērnu nosalušos degunteļus.
Šķiet, ka mana mūza ir atgriezusies. Pat ja ne pilnībā, tad daļa no viņas tiešām.
Ja man nebūtu temperatūra un man nemēģinātu uzsūtīt virsū ārstu, es droši vien jau būtu mežā. Gribu paiet pa aizsnigušajām taciņām un iemūžināt šo skaistumu. Es nezinu kā varētu nosēdēt skolas solā. Pie tevis tagat snieg?
Man pietrūkst labu grāmatu. Es gribu lasīt. Kaut ko labu,nevis kārtējās tizlības vai skolas romāniņu. Vispār, es sapratu kāpēc man nav ko teikt. Jo ar mani nekas nenotiek. Rutīna. Nē. Es jau varu stāstīt par skolu un visu ko es šodien izdarīju, bet tas būtu nožēlojami. Priekš manis. Kāda jēga atstāstīt pliku dienas režīmu? Tādēļ es labāk nerakstu neko.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru