Rehabilitation.

Čau!

Nemaz nav forši sajust pilnīgi visu, kas noiet lejā pa rīkli. It sevišķi, ar tik lielām sāpēm, itkā rītu uguni. 37,6. Nice. Mans deguns šķiet tēlo vulkānu.

Esi redzējis piepampušu nīlzirgu? Nē? Atbrauc ciemos, redzēsi!

Fuj. Kā var dzert saldas tējas? Liepziedu-aveņu tēja ir garšīga, tikai mamma visās tējās piebāž klāt kaudzi medus un brīnās, kāpēc nedzeru. Pretīgi. Gribu rīt palikt mājās. Jūtos sasodīti dranķīgi. Spēlējot aklās vistiņas ar vīrusu, šķiet, ka esmu palikusi vistiņas lomā.

When darkness turns to light, It ends tonight. It ends tonight.

Vispār forša dziesma. Klausos jau kuro reizi. Atgādina daudz lietas. Šo vasaru, kas bija kā atmošanās no ziemas miega, vai atveseļošanās rehabilitācijas centrā. Tikai morāli. Arī fiziski, bet ne tik ļoti. Daudz saraudātu spilvenu un sāpinātu cilvēku. eh. Kāpēc to atcerējos? Jo man pēkšņi, tāpat vien uzrakstīja kāds cilvēks. Jauki.

Kāds man var pateikt, kāpēc es tik viegli piedodu? Un pat nepasaku tam cilvēkam to, ko domāju. Dīvaini, ka pirms pus gada man bija pirlnīgi vienalga, kas ar viņu notiek. Neticami, cik ļoti var sāpināt, vai ne? Bet tagat, viss kā nebijis. Smieklīgi. Piedod, bet sirds dziļumos es laikam tevi vēl ienīstu.

Dusmu un prieka vietā manī šodien ir neparasts vienaldzīgums un tēlots smaids. Saproti to kā gribi, bet man ir apnicis dzīvot šajā pārspīlēti laimīgajā kāršu namiņā. Eu. Nu lūdzu, cilvēki. Pasaki man lai es to izdaru. Man vienalga, ka tu nezini kas tas ir, bet es esmu gļēva pīle. Pēkš, pēkš.

Pēdējās dienās ir tik sasodīti grūti kaut ko izspiest no sevis. Lai te uzrakstītu. Iespējams tas ir tāpēs, jo vairāk savas domas izlieku uz papīra. Jo skices tiešām ir sanākušas ārprātīgi daudz, un šķiet, ka skolotājai patīk.

Ah. Es esmu kā sūklis, kas uzsūc visas apkārtējo emocijas. Tikai žēl, ka pārsvarā negatīvās. Ir viens cilvēks, kurš man liek smieties jau tika ipaskatoties uz viņu vien. Viņš mani uzaicināja uz cepumiem pie viņa ciemos. Šonakt. Nu labi, es nezinu vai būs cepumi, bet ja ne, es paņemš līdzi.