Māām. Uzcep man kartopelīšus. Vispār, ir jautri sēdēt, nespēt pārstāt smieties, kad ir labi. Saprast, ka vēl būs jāmācās, bet to nogrūst domu tālākajā stūrī. Jā.
Kā vispār Norwich izrunājas latviski? Tur nav skaisti. Vismaz gūgls neko
jauku neatrod. Šodien es viņu pārāk daudz izmantoju. Bet atradu arī. Daudz ko. Un atkal sagribējās 30 cm dziļas peļķes un ilgu skraidīšanu pa tām. Ah. Vasariņa.Man ir iespēja. Tikai tagat pašai jāsaprot vai es to tā īsti gribu. Es gribu, bet sirds dziļumos kaut kas mani kavē. Damn. Bet nekas. Man vēl ir laiks. Daži mēneši, bet tas ir pietiekami.
Laika trūkums, kad to vajag. Žēl, ka laikam vienkārši nevar uzlikt pauzi. Un apstādināt to tieši tad, kad vajag. Vai paātrināt, kad tas pārlieku velkas.
Neizturamas sāpes. Grr. Milimetrs, centimets, divi..daudz. Sāpes virzās pa manu ķermeni, kā noslēpumains, bet piesardzīgs kukainis pēc medījuma.
Es šodien negribēju rakstīt. Jo man gluži vienkārši nav ko teikt. Kaut kas mani noēd, un tas ir līdzīgi, kā sāls brūcēs. Tik sasodīti dranķīgi, bet bezjēdzīgi.
Kāda jēga kaut ko nedarīt? Lec ar izpletni, neatvērsies? Nu un. Man nav ko pazaudēt? Sāpēs piezemēšanās? Nu un. Kādēļ cilvēki nevar paciest sāpes?
Aplis, līnija, triepiens, līkums.. līnija pēc līnijas un viss. Gatavs.
Ir tik dīvaini, ka viena sekunde var izmainīt visu. Pazaudēt kādu mīļo, izzust pašam.. hmm..
Reizēm ir sajūta, ka es nedzīvoju. Es nejūtu, nedzirdu. Es tikai eksistēju. Un viss. Ar to pietiek, bet tas ir grūti. Tik briesmīgi grūti.
Ah. viss. pietiek. Sarakstījās kaut kāda cāļa kaka.
Xxx.
I.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru